Biroja partneris, zvērināts advokāts Aleksandrs Kazačkovs sniedza interviju biznesa žurnālam „Lietišķā diena”

Likuma draudi izrādās patukši

Par lielākajiem ofšoru grēciniekiem Latvijā tiek uzskatīti politikas smagsvari Andris Šķēle un Aivars Lembergs, kā arī Bertolta Flika vadītā aviokompānija airBaltic.

Ar optimistiskiem saucieniem un cerību uz labāku nākotni pieņemtie grozījumi Komerclikumā, kuru mērķis ir izklīdināt ap ārzonas kompānijām apvīto noslēpumainības plīvuru, visticamāk, ievērojamu labumu korupcijas, krāpšanas un atmazgāšanas apkarotājiem nedos

Latvijā ieviestās likuma izmaiņas, kas vērstas pret ofšoriem, vairāk saistās ar pretoligarhu kampaņu un uzplaiksnījušo interesi par, piemēram, ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu saistītajiem uzņēmumiem ārzonās, uzskata advokātu biroja MAQS partneris zvērināts advokāts Aleksandrs Kazačkovs. Interesi par ārzonas uzņēmumu iegrožošanu noteikti veicinājuši arī valsts iepirkumi un konkursi, kur valsts nauda nonāk šādu uzņēmumu kontos un tālāk tās ceļš un saņēmēji ir teju neizsekojami, ko uzskatāmi ilustrēja, piemēram, tā sauktā digitalizācijas lieta. Tiesa gan, iespējams, spēcīgākais stimuls likuma grozījumu pieņemšanai bija Starptautiskā Valūtas fonda speciālistu draudzīgie ieteikumi. «Formāli kritēriji ir izpildīti, bet realitātē nekas nemainīsies. Vienīgā atšķirība ir tā, ka būs nepieciešams vēl viens uzņēmums,» norāda eksperts. Proti, ofšora īpašnieks vai patiesā labuma guvējs, kas saskaņā ar Komerclikumā grozījumiem turpmāk būs jāatklāj, būs vēl viens ārzonas uzņēmums vai Eiropas Savienībā reģistrēta kompānija. Piemēram, Kipra un Nīderlande ir zema nodokļu režīma zonas, un uz šīm valstīm jaunais likums neattieksies.

NEVĒLAS AFIŠĒTIES

Par ofšoriem jeb ārzonām sauc valstis vai reģionus, kur noteikta atvieglota un vienkāršota uzņēmumu reģistrācijas procedūra, beznodokļu vai samazinātu nodokļu režīms, ja uzņēmums nedarbojas valsts teritorijā, skaidro A Kazačkovs. «Piemēram, pirms kāda laika ļoti populāra bija ārzonas uzņēmumu reģistrēšana ASV Deleveras štatā, bet viens no pamatprincipiem bija tāds, ka šis uzņēmums nedrīkst darboties ASV teritorijā,» viņš informē.
«Ieguvumi ir divi: samazināti nodokļi un jautājums par beneficiāru jeb labuma guvēju, proti, parasti uzņēmumu pārstāv nominālie direktori, bet īstais labuma guvējs paliek konfidenciāls.» Viņš skaidro, ka parasti civiltiesības tiek piemērotas labticīgiem un likumpaklausīgiem subjektiem, šajā gadījumā, piemēram, lieli un starptautiski uzņēmumi, kas pārstāv tādus zīmolus kā Coca-Cola, Mats, Louis Vuitton, izmanto zemo nodokļu zonas, lai attīstītu uzņēmumus jaunos tirgos, lai sadalītu riskus. «Nekā nosodāma tajā nav, cita lieta, ja tādus pašus mehānismus izmanto pelēkiem vai melniem darījumiem,» skaidro jurists. «Pasaulē ir ļoti izplatīta ofšoru uzņēmumu izmantošana starpvalstu tirdzniecībā, aktīvu pārvaldīšanā, jo cilvēki vienkārši nevēlas, lai būtu pieejama informācija par viņiem piederošiem īpašumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka viņi gribētu slēpt savas naudas izcelsmi, viņi vienkārši nevēlas to afišēt, piemēram, karaliskās ģimenes, lielie holdingi, kas nevēlas, ka tos asociē ar vienu vai otru valsti.»

PĀRCEĻAS ARI LATVIEŠI

Uzskatāmāka uzņēmēju interese par ārzonām vērojama valstīs, kur uzņēmējdarbības vide ir saspringtāka nekā Eiropas Savienībā. Apgrūtinot investīciju plūsmu no Kipras, piemēram, Krievijai izdevās palielināt nodokļu ieņēmumus par teju 1% no tās IKP. Līdz tam tieši no šīs Vidusjūras salas Krievijā ieplūda 14-20% no visām ārvalstu investīcijām. Pirmskrīzes periodā aptuveni ceturtā daļa no ārvalstu kapitāla, kas ieplūda Krievijā, oficiāli bija Lielbritānijas uzņēmumu investīcijas. Iecienīts investīciju galamērķis Krievija bija un joprojām ir arī Nīderlandes investoriem. No Tulpju zemes Krievijā ik gadu ieplūst līdz pat 20% no visām ārvalstu tiešajām investīcijām.
Latvijā savukārt draudus par uzņēmuma pārcelšanu uz ārzonām pazīstami uzņēmēji acīm redzami izmantojuši, lai paustu vilšanos valsts politikā un protestētu pret nodokļu paaugstināšanu. Tomēr atsevišķos gadījumos vārdi pārtapuši par darbiem, piemēram, Rīgas piensaimnieks pērnā gada nogalē kļuva par Kaimanu salās reģistrētas kompānijas īpašumu. Konditorejas izstrādājumu ražotājs SIA Adugs tagad pieder Kiprā reģistrētai firmai. Savukārt Laima un Staburadze pieder Maltā reģistrētai kompānijai.
«Tas ir tikai normāli. Uzņēmēji izvēlas izvietot savu biznesu tur, kur viņiem ar valsti veidojas vispiemērotākā sadarbība, un tur, kur nomaksājot visus nodokļus un izpildot visas likuma prasības, ir iespējams kaut ko ietaupīt un nopelnīt,» uzsver A. Kazačkovs.

SODS VĒL IZPALIEK

Jurists uzskata, ka gadījumā, ja likumdevējam ir aizdomas, ka aiz nerezidentiem slēpjas Latvijas pilsoņi, kas ļaunprātīgi izmanto ārzonu sniegtās iespējas, piemēram, piedaloties valsts iepirkumos, tad lietderīgāk būtu grozīt Publisko iepirkumu likumu, lai gan jau tagad ārzemnieki sūdzas, ka Latvijas iepirkumu procedūra ir viena no sarežģītākajām Eiropas Savienībā. Tas būtu reālāks veids, kā cīnīties ar korupcijas riskiem. Šajā likumā būtu iespējams noteikt precīzas prasības dalībniekam nodrošināt informāciju par uzņēmuma dibinātājiem un beneficiāriem. Tomēr arī ar terminu beneficiārs vai labuma guvējs situācija nav viennozīmīga, proti, ar to tiek izprasts cilvēks, kas norādīts oficiālos dokumentos un bankā, jo arī kredītiestādes pieprasa norādīt beneficiāru. «Bet es varu reģistrēt uzņēmumu un kā beneficiāru, piemēram, ierakstīt jūs. Savukārt jūs varbūt par to pat varat nezināt,» stāsta eksperts. Šādā dokumentā nepieciešams tikai direktora paraksts, bet norādītā labuma guvēja apstiprinājums nav nepieciešams.
Kā vienu no motivējošiem faktoriem, kas uzņēmējus mudinās būt godīgiem, Saeimas deputāti likumprojekta izskatīšanas gaitā minēja bargos sodus, kas pienāksies par jaunās normas nepildīšanu. «Sodi par patiesā labuma guvēju neatklāšanu ir pietiekami bargi, lai šie grozījumi praksē darbotos,» sacīja par Komerclikuma grozījumu slīpēšanu atbildīgās Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētāja biedrs Arvils Ašeradens.
Tomēr šie draudi vismaz pagaidām vēl izskatās visai tukši. Tas gan nenozīmē, ka tie nākotnē nematerializēsies, tomēr to, cik ilgā laikā tiks izstrādāti un valdībā un Saeimā pieņemti grozījumi Krimināllikumā, vēl grūti prognozēt.
Zvērinātu advokātu biroja Borenius juriste Zane Džule LD norāda, ka soda mehānisma par šādas informācijas nesniegšanu likumā gan joprojām nav. Administratīvu sodu pašlaik iespējams piemērot valdei, ja tā noteiktajā termiņā neinformēs Uzņēmumu reģistru. Savukārt uzņēmuma dalībniekiem, proti, īpašniekiem un patiesā labuma guvējiem par ziņu nesniegšanu vēl arvien nekāds sods nav paredzēts. Tātad piespiedu mehānisma, lai liktu labuma guvējiem atklāt savu identitāti, nav.
Juriste uzskata, ka likuma grozījumi, kas tika atbalstīti galīgajā lasījumā, neizslēdz iespēju patiesā labuma guvējiem palikt neatklātiem. «Katrā ziņā tiem cilvēkiem, kam ir interese neiesniegt šo informāciju, ir diezgan liela iespēja izvairīties no šī pienākuma,» atzīst Z. Džule. «Nedomāju, ka mērķis, kas tika noteikts, izstrādājot šos grozījumus, tiks sasniegts.»

ATSAUCAS PIECI UZŅĒMUMI

Tomēr, neskatoties uz to, līdz aizvadītās nedēļas beigām Uzņēmumu reģistrs bija saņēmis piecus paziņojumus par patiesā labuma guvējiem. Reģistra preses sekretāre Baiba Vismane norāda, ka kompānijas šos paziņojumus var sniegt līdz šī gada beigām. Savukārt prasība par paziņojumu sniegšanu 14 dienu laikā izpildāma tajos gadījumos, kad patiesā labuma guvējs mainās.
«Reģistrs pilda vien primāro funkciju – uzkrāj šos datus, lai ar tiem varētu strādāt atbildīgās instances (piemēram, KNĀB, VID, prokuratūra un policija), kas kontrolēs datu atbilstību patiesībai. Paziņojums par patiesā labuma guvējiem satur ierobežotas pieejamības informāciju. Likumdevējs nav paredzējis Uzņēmumu reģistram tiesības sniegt detalizētāku informāciju ne tikai par konkrētām sabiedrībām, bet pat par paša paziņojuma iesniegšanas vai neiesniegšanas faktu. Uzņēmumu reģistrs nedrīkst izpaust arī jebkādas citas identificējošas ziņas par patiesā labuma guvējiem publiskajā telpā,» viņa skaidro. Grozījumi Komerclikuma, kas spēkā stājās jūlija vidū, paredz, ka ārzonās reģistrētajiem uzņēmumiem ziņas par patiesā labuma guvēju būs jāiesniedz Uzņēmumu reģistrā.
Likuma izpratnē par patiesā labuma guvēju tiek uzskatīts kapitālsabiedrības dalībnieks vai akcionārs, kurš ir fiziska persona. Dalībniekiem, kas ir uzņēmuma daļu īpašnieki kādas citas personas labā un kam kompānijā pieder vismaz 25% daļu vai akciju, būs par to 14 dienu laikā jāinformē uzņēmuma amatpersonas, kurām savukārt pēc informācijas saņemšanas tā 14 dienu laikā jāiesniedz Uzņēmumu reģistrā. Attiecīgi izveidojas sava veida paradokss – ja uzņēmuma īpašnieks valdi nav informējis par patiesā labuma guvēju, tai nav pienākuma šos datus iesniegt valsts iestādei. Līdz ar to reāli sodīt iespējams tikai uzņēmuma amatpersonas un tikai tajos gadījumos, kad pats īpašnieks ir tām sniedzis vajadzīgo informāciju, bet valde nav spējusi noteikto divu nedēļu laikā šīs ziņas aizgādāt līdz Uzņēmumu reģistram.
Prasība informēt valsts iestādi par patieso labuma guvēju attiecas gan uz uzņēmumu īpašniekiem, kas ir fiziskas personas, gan juridiskām personām. Tomēr, ja uzņēmuma daļu īpašnieks ir cita kompānija, tad jāņem vērā, ka izņēmums ir Eiropas Savienībā dibinātas firmas. Šai juridiskajai personai savā paziņojumā būs jānorāda dibinātājs, dalībnieks vai šim statusam pielīdzināma persona, kura gūst labumu no šī dalībnieka pastāvēšanas.

BAHAMĀS UN GĒRNSIJĀ

Jāatgādina, ka vienīgais Saeimas deputāts, kas galīgajā lasījumā atturējās no balsošanas par šiem grozījumiem, bija Andris Šķēle, to pamatojot ar jaunās normas bezjēdzību. Panamā reģistrēts uzņēmums nodibina uzņēmumu Igaunijā, kur nav šādu ierobežojumu, bet jaundibinātais uzņēmums dibina vēl vienu Latvijā, tādējādi formāli neatbilstot tām prasībām, kas paredz uzrādīt patiesā labuma guvējus, skaidroja A. Šķēle. Kā zināms, politiķis, kas gan jau paziņojis par aiziešanu no politiskās skatuves, ir liecinieks Kempmayer jeb tā sauktajā digitalizācijas lietā. Arī šajā lietā figurējuši ārzonā - Lielbritānijas Gērnsijas salā - reģistrēti uzņēmumi, turklāt pats A.Šķēle publiski atzinis, ka bijis viena no šiem uzņēmumiem dibinātājs.
Arī cits Latvijas politikas «smagsvars» - Aivars Lembergs – acīmredzot ir labi pazīstams ar ārzonu uzņēmumu priekšrocībām. Lielbritānijas Augstākā tiesa uzskata, ka A. Lembergs ir patiesā labuma guvējs 16 uzņēmumos, tādēļ izskatīšanā esoša tiesas procesa ietvaros lūgusi Latvijas Uzņēmumu reģistram noteikt aizliegumu šiem uzņēmumiem atsavināt, rīkoties vai samazināt vērtību tām daļām, kuru patiesais labuma guvējs ir A. Lembergs.
Ofšoru atklātības likums un ap to saceltais troksnis pamatīgi paspēja nokaitināt tieslietu ministru Aigaru Štokenbergu, kas dramatiski pameta interviju Latvijas Radio studijā. Tomēr pirms durvju ciršanas ministrs atzina: «Runājot par ofšoriem, kas pavīd mūsu Uzņēmumu reģistra datubāzē vai Komercbanku datubāzes, redzam, ka 95% gadījumu aiz šiem ofšoriem stāv Latvijas valsts rezidenti. Tā ir skaidra pazīme, ka viņi tādā veidā vienkārši cenšas izvairīties no nodokļu nomaksas.»
Tomēr līdz šim Latvijā nebija juridiska mehānisma, lai noskaidrotu patiesā labuma guvējus. Saskaņā ar A. Štokenberga sacīto Latvija sadarbojas ar beznodokļu zonām, tomēr patiesā labuma guvējus tā var noskaidrot tikai kāda procesa ietvaros, kas skar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, kurā Latvijai ir sadarbība šādu noziegumu apkarošanas jautājumos. Savukārt, ja runā par iekšzemes lietām, tad tā esot pilnīgi cita procedūra.
Ministrs minēja arī piemēru – nacionālā aviokompānija airBaltic, kuras kontrolpakete pieder valstij, bet puse no pārējām kapitāldaļām pastarpināti pieder Bahamās reģistrētam fondam.

ATMAZGĀŠANAS DRAUDU NAV

A. Kazačkovs atminas, ka agrāk ārzonu uzņēmumi visbiežāk tika izmantoti muitas noliktavās nekustamo darījumu veikšanai. Pašlaik šī mehānisma izmantošana gan ir krietni plašāka.
Viņš atgādina, ka tādi gadījumi, kad personas ļaunprātīgi cenšas izvairīties no nodokļu nomaksas vai arī, piemēram, valsts amatpersonas šādi mēģina slēpt savus apšaubāmā veidā gūtus ienākumus vai patiesos īpašumu apmērus, gan nav Latvijai unikāli. Šādi gadiem ilgi izmantoti Šveices banku konti. Daudziem amerikāņiem spilgtā atmiņā ir Šveices atklātais ASV aktieru kontu saturs, kā rezultātā šīm slavenībām nu jāatbild un jāsamaksā par saviem centieniem izvairīties no nodokļu maksāšanas. Tuvāk Latvijai – Ukrainā – skandālu izraisīja ziņas, ka aiz valsts iepirkumos uzvarējušiem ofšoru uzņēmumiem slēpjas ierēdņu radinieki.
Nevar noliegt, ka finanšu un citos noziegumos, izmantojot ārzonā reģistrētus uzņēmumus, šo pārkāpumu atklāšana un izmeklēšana tiek novilcināta un aizkavēta. Tomēr parasti atbildīgās institūcijas ofšoru valstīs informāciju sniedz, un teikt, ka «visi gali ūdenī», nevar.
Neapšaubāmi, pērn pieņemtie grozījumi Imigrācijas likumā, līdzīgi kā regulējums zemu nodokļu režīma valstīs tika pieņemti, lai piesaistītu investīcijas un valsts budžetā iegūtu līdzekļus. Tomēr A. Kazačkovs noraida tolaik izskanējušās bažas, ka tas Latviju ar treknu atzīmi izceltu naudas atmazgāšanas kartē.
«No mūsu biroja pieredzes lielākā daļa cilvēku, kas vēlas investēt Latvijā, to vēlas darīt, pirmkārt, ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ – Rīga atrodas tūkstoš kilometrus no Maskavas – un, otrkārt, mēs esam Eiropas Savienības valsts, tādēļ cilvēki, kas varētu tikt vajāti politisku apstākļu vai savu sabiedrisko aktivitāšu dēļ, grib, lai būtu kāds enkurs Eiropas Savienībā,» skaidro advokāts.

Raksts publicēts 2011.gada 23.augustā biznesa žurnāla "Lietišķā diena".